Par dzīvi šai pusē daudz rakstīts vēstures grāmatās. Pirmā muižnieku māja te uzcelta jau 18.gs.vidū, un laika gaitā piebūvētas arvien jaunas ēkas. Krievijas ķeizariene Elizabete Annas muižu uzdāvinājusi dzimtai, kas tajos laikos bija saistīta ar Krieviju - Vilhelmam fon Fermoram. Šī glezna - viena no pazīstamākajām krievu mākslinieka Ivana Višņakova gleznām, kas tagad atrodas Valsts muzejā Sanktpēterburgā, attēlo muižas jaunkundzi Sāru Eleonoru Fermoru, Annu saimnieci no 1764-78.gadam.

18.gs. beigās Annas muiža nonāca īpašumā vienai no bagātākajām un ietekmīgākajām dzimtām Vidzemē 19.gs. - Tranzē dzimtai. Un līdz pat 20.gs. sākumam te valdījusi īsti muižnieciska gaisotne, par ko tagad liecina seni rakstu darbi. Arī šodien Annas muiža liek sajust to eleganci un greznību, kas ļauj sajusties dzīves lutinātam.

Muižas dārzs veidots vienlaikus ar mūra apbūvi jau 19. gs. sākumā, skaistais meža parks ir jaunāks. Annas muižas dārzā ir gan tāli un liriski skati pār ezeru, kas piederas renesanses vai ainavu dārzam, gan regulāri, atbilstoši baroka tradīcijai, stādīti liepu gaiteņi. Klēti, kas saglabājusies no šīm ēkām, pagājušajā gadsimtā pārbūvēja par tautas namu, vēlāk par atpūtas bāzi. 2009. gadā to pilnībā atjaunojām un tagad te atrodas ANNAS HOTEL.

Dabas veidotā reljefa dēļ trijos gadu simteņos gados ceļi nav mainījušies, vedot kalnā, kur skatam paveras senās muižas akmens drupas, un atjaunotā ēka viesnīcas statusā aicina, izmantojot modernās pasaules ērtības, sajust Annu senatnīgās ainavas valdzinājumu.